Galvenais: Doma izgaist sarunā nerodas no asprātības trūkuma, bet no uzmanības, kas pievērsta sev pašam ("vai es esmu interesants?"). Pārmaiņa, ko apstiprina Karenas Huangas pētījumi Hārvardā, ir pāriet no "būt interesantam" uz "būt ieinteresētam": cilvēki, kuri uzdod papildjautājumus, tiek vērtēti kā patīkamāki. Praksē novirzi savu uzmanību uz cilvēku, kurš ir tev priekšā, klausies pa īstam un uzdod papildjautājumus, nevis medī spožo repliku.
Tu zini šo brīdi: iestājas klusums, tavs prāts paliek tukšs, un jo cītīgāk meklē "kaut ko interesantu, ko teikt", jo mazāk tas nāk. Labā ziņa: problēma gandrīz nekad nav asprātības trūkums. Tas ir jautājums par to, kurp vērsta tava uzmanība, un to var labot.
Kāpēc tavs prāts paliek tukšs
Kad baidies nezināt, ko teikt, tu koncentrējies uz sevi: "vai es esmu interesants? vai es izskatos muļķīgi?". Šī sevis novērošana aizņem visu tavu prāta jaudu, tieši to jaudu, kas tev būtu vajadzīga, lai uzklausītu otru cilvēku un atbildētu. Rezultāts: tukšums. Tas nav tāpēc, ka tev nav ko teikt, bet gan tāpēc, ka tava uzmanība vērsta nepareizajā vietā.
Pārmaiņa: no "būt interesantam" uz "būt ieinteresētam"
Pētījumi šeit ir pārsteidzoši skaidri. Virkne pētījumu Hārvardā, ko veica Karena Huanga ar kolēģiem, rāda, ka cilvēki, kuri uzdod vairāk jautājumu, īpaši papildjautājumu, tiek vērtēti kā ievērojami patīkamāki. Mums šķiet, ka jāmirdz, lai mūs iemīļotu; patiesībā tieši patiesā interese, ko izrādi pret otru cilvēku, rada saikni. Un uzdot jautājumu prasa daudz mazāk enerģijas nekā izdomāt spožu repliku.
Sociologs Čārlzs Derbers aprakstīja pretējo lamatas, ko viņš sauc par "sarunas narcismu": pastāvīgu sarunas novirzīšanu atpakaļ uz sevi ("ak jā, es arī..."), nevis atbalstīt to, ko otrs cilvēks tikko teicis. Jau tikai to apzināties maina veidu, kā tu klausies.
Klausīties pa īstam
Gaja Icčakova un Avrahama Klugera darbs par "augstas kvalitātes klausīšanos" rāda, ka cilvēks, kurš jūtas patiesi uzklausīts, kļūst atvērtāks, niansētāks, brīvāks. Citiem vārdiem, labi klausoties, tu ne tikai izglābies no tukšuma: tu padari sarunu labāku arī otram cilvēkam. Tas ir pretēji domai, ka tev jārīko "izrāde".
Ko tas maina praksē
Tev nav vajadzīgi tematu krājumi vai gatavošanās pirms ballītes. Tev jānovirza uzmanība uz cilvēku, kurš ir tev priekšā, un daži vienkārši refleksi, kā uzdot papildjautājumus, pastāstīt stāstu un atbildēt. Tieši to detalizēti apraksta ceļvedis "Patiku un harizmu var iemācīties" savā nodaļā par sarunas mākslu: kā vairs nekad neapsīkt, neuzņemoties lomu.