Galvenais: Domāt "man nav draugu" nav tavas personības vaina, tas ir kļuvis plaši izplatīts (to pieaugušo īpatsvars, kuriem nav neviena tuva drauga, vienas paaudzes laikā ir strauji pieaudzis). Cēloņi ir mehāniski, nevis personiski: bērnības atkārtotais tuvums ir pagājis, tavas draudzības ir snaudošas, nevis neesošas, un neviens tev neiemācīja, ka pieaugušā draudzība jāuztur aktīvi. Galvenais solis: mazi, regulāri soļi (atjauno saikni, atrodi vietu, kur redzi vienus un tos pašus cilvēkus, uzdrīksties uzaicināt), nevis lielas svešinieku ballītes.
Tev varbūt ir kolēģi, ģimene, tālrunis pilns ar numuriem. Un tomēr ir tas brīdis, kad saproti, ka nav neviena, kam varētu vienkārši piezvanīt, lai parunātu. Ja sev saki "man nav draugu", pirmais, kas jāsaprot, ir tas, ka tu neesi nedz salūzis, nedz vienīgais, kurš tā jūtas.
Tu neesi izņēmums
Sajūta, ka nav draugu, ir kļuvusi plaši izplatīta. To pieaugušo īpatsvars, kuriem nav neviena tuva drauga, vienas paaudzes laikā ir strauji pieaudzis, un lielas veselības iestādes tagad runā par pasaules mēroga parādību (skat. vientulība skaitļos). Ja visi to slēpj, tieši tāpēc tev šķiet, ka tu vienīgais to piedzīvo. Tā nav.
Kāpēc tev ir (vai vairs nav) draugu: patiesie iemesli
Tavs prāts izvēlas skarbāko skaidrojumu: "ar mani kaut kas nav kārtībā." Tā gandrīz vienmēr ir nepatiesa. Patiesie cēloņi ir mehāniski, nevis personiski:
- Pamats sabruka. Bērnībā tu bez piepūles redzēji vienus un tos pašus cilvēkus katru dienu. Pieaugušā dzīve (pārcelšanās, grafiki, ekrāni) atņēma atkārtoto tuvumu, kas draudzības veidoja pats no sevis.
- Tas nav cilvēku trūkums, bet sastrēgums. Tu droši vien pazīsti desmitiem "pazīstamu seju" (cilvēki, kurus sasveicini, bet tālāk neej) un snaudošu draudzību. Problēma ir tā, ka nekas vairs neplūst uz centru.
- Neviens tev neiemācīja. Mēs ticam, ka draudzība "notiek pati no sevis". Pieaugušā vecumā tā jāuztur aktīvi, tāpat kā fiziskā forma. Tas nekur nav rakstīts, tāpēc mēs to nedarām.
Kas nedarbojas (un velti tevi attur)
Sevis piespiešana cauri lielām svešinieku ballītēm draugus dod reti: simts seju, redzētu vienreiz, un nākamajā dienā nekā. Gaidīt, "kad tas notiks", arī nedarbojas, jo apstākļi, kas atnesa draudzības, ir pazuduši. Tas nav tāpēc, ka tu to dari nepareizi: tev iedeva nepareizu norādījumu.
Ko darīt, sevi nepiespiežot
Doma nav vienā naktī kļūt par ekstravertu, bet spert mazus, regulārus soļus četros vienkāršos virzienos.
- Atjauno snaudošu draudzību. Atkal sazināties prasa daudz mazāk enerģijas, nekā tev šķiet, un cilvēki gandrīz vienmēr ir priecīgi, ka to izdarīji.
- Atrodi pastāvīgu vietu. Nodarbība, klubs, brīvprātīgais darbs, kur ik nedēļu redzi vienus un tos pašus cilvēkus: atkārtošanās paveic pusi darba (skat. kur satikt cilvēkus).
- Atkal pierod pie mikrosarunām. Mazi teikumi bez riska, lai pārtrenētu prātu tam, ka runāt nav bīstami (skat. kā iegūt draugus, kad esi kautrīgs).
- Uzdrīksties uzaicināt. Tas, kurš pirmais ierosina, iegūst draudzību. Nevis jautrākais: tas, kurš uzdrīkstas.
Atliek vien zināt, kā šos virzienus savirknēt kopā, pareizā tempā un sevi neizplezdams. Tieši par to ir pilnā metode, kā iegūt draugus pieaugušā vecumā.
Un ja vientulība smagi nospiež
Iemācīties veidot saikni ļoti palīdz. Bet ja zem vientulības tu pārdzīvo dziļas ciešanas vai depresiju, lūdzu, parunā arī ar veselības speciālistu. Sociālās prasmes tevi atbalsta, tās neaizstāj ārstēšanu, un to zināt ir spēks.